Brauciens notika no 8. līdz 15 jūnijam un tas ļāva pamanīt daudzas atšķirības starp starp mežu apsaimniekošanu otrpus jūrai un pie mums Latvijā. Pirmā ERASMUS brauciena diena Zviedrijā. Šodien tikāmies ar Zviedrijas Valsts meža dienestu, kurā strādā 900 darbinieku. Ciršanas atļaujas šeit neizsniedz. Īpašniekam tikai ir jāinformē par plānoto koku zāģēšanu 6 nedēļas iepriekš. Cirsmām, kas mazākas par 0,5 ha nav jādara arī tas. Nav nekādu obligāto upju un ezeru aizsargjoslu. Īpašnieki tiek mudināti nocirstajās platībās atstāt kokus brīvprātīgi. Saimnieciskās darbības ierobežojumi vai aizliegumi nevar tikt no valsts puses uzlikti bez paša īpašnieka piekrišanas. Ja tos ievieš, tad tie ir laikā terminēti un valsts ar īpašnieku vienojas par vēlamo kompensācijas apjomu. Tas parasti būtiski pārsniedz sagaidāmos ieņēmumus no koku ražas novākšanas. Apmeklējām 14 tūkstošu hektāru lielo 2014. gada degumu, kurā iepazināmies ar meža atjaunošanās gaitu. Mūsu apmeklētajā daļā bija veikta priežu sēšana ar frēzi slejās sagatavotā augsnē. Kociņu skaits pirms sastāva kopšanas parauglaukumos šobrīd bija no 5 līdz 35 tūkstoši kociņu uz ha. Lielo skaitu bez skuju kokiem pamatā sastādīja apses un blīgznas, nedaudz arī bērzi. Interesanti, ka 80 procenti nocirsto platību Zviedrijā tiek atjaunotas stādot vai (ļoti nelielā platībā) sējot. Dabiskai atjaunošanai paliek tikai 20 procenti. Katru gadu Zviedrijā tiek iestādīti 380 miljoni stādu. Arī kooperatīvās sabiedrības “Mežsaimnieks” biedru vidū nu jau vairākus gadus pēc kārtas 80 procenti izcirtumu tiek atjaunoti stādot, galvenokārt egli, mazliet arī priedi un bērzu. Tas ir daudz labāks rādītājs nekā vidēji Latvijā, kas ir panākts biedriem mērķtiecīgi skaidrojot pareizas un racionālas mežsaimniecības lielo nozīmi. Šajā sezonā uz 10 tūkstošiem biedru īpašumā esošo hektāru būsim kopā iestādījuši gandrīz 1 miljonu jauno kociņu. Otrā ERASMUS diena Zviedrijā. Interesantākās atziņas. Lai veiktu krājas kopšanas cirtes, viņu Valsts meža dienests par to nav jāinformē. Ja īpašnieks vēlas veikt kailcirti, pa pastu jānosūta pieteikums 6 nedēļas iepriekš. Ja nepienāk atbilde, var uzsākt cirti. Dienests dabā apskata tikai 5 procentus no iesūtītajiem pieteikumiem. Ja, piemēram, cirsmā atrod ērgļa ligzdu, dienests lūgs īpašnieku atlikt plānoto cirti līdz ērgļa ligzdošanas laika beigām. Par nocirsto vai nenocirsto apjomu dienests nav jāinformē. Jo valstij par to nav jāzina. Ja īpašniekam ir vēlme mežā izbūvēt ceļu, par koku joslas izzāģēšanu ceļa trasē jāiesniedz dienestā pieteikums 6 nedēļas pirms darbu uzsākšanas. Ja nepienāk atbilde, var uzsākt darbus. Kā jau rakstījām, dabas aizsardzībai saimnieciskās darbības ierobežojumus valsts var uzlikt tikai ar meža īpašnieka piekrišanu, abām pusēm vienojoties par vēlamās kompensācijas apmēru. Zviedrijā īpašniekiem zvana un jautā, vai viņiem nav dabai vērtīgas teritorijas, kurās tie varētu piekrist ierobežot savu saimniecisko darbību, jo viņiem šim mērķim paliek pāri kompensācijām domātā nauda. Viesojāmies pie Zviedrijas meža īpašnieku kooperatīva “Mellanskog”. Kooperatīvs dibināts 1906. gadā. Tajā šobrīd iesaistījušies 26 tūkstoši meža īpašnieku ar 1,5 miljoniem hektāru meža. Gada apgrozījums 300 miljoni eiro. Pagājušo gadu kooperatīvs beidzis ar 7 miljonu eiro peļņu, no kuras puse izmaksāta dividendēs. No 220 darbiniekiem 120 strādā mežā. Pārējie nodarbināti vadībā, administrācijā un uzskaitē. Visi darbi mežā tiek veikti ar kontraktoru palīdzību. Apmeklējām mežizstrādi “Mellanskog” biedra mežā. Interesanti, ka zāģēšanas un pievešanas izmaksas pirmajā priežu kopšanā (bez pameža) bija 25 eiro/m3, otrajā kopšanā 13 eiro/m3, bet kailcirtē 8 eiro/m3. Tas pie dažu simtu metru liela pievešanas attāluma. Pabijām nogabalā, kurā priežu vecums bija 280 gadi. Piedalījāmies diskusijā par upju straujteču apsaimniekošanu un mežsaimniecības ietekmi uz tām. Daļa no grupas iesaistījās oļu bēršanā upē ar mērķi uzlabot foreļu nārsta apstākļus. Dienas noslēgumā apmeklējām lauku tūrisma objektu, kuru apmeklē tūristu grupas no visas pasaules, pat no ASV un Japānas. Te stāsta par kokogļu dedzināšanu senatnē, ļauj nakšņot zemē izraktās ogļu dedzinātāju būdās un liek pašiem uz uguns gatavot ogļu dedzinātāju ēdienus. Kokogles jau kopš seniem laikiem plaši tika izmantotas dzelzs kausēšanā. Patiesībā lielisks tūrisma produkts, kas neprasa lielus ieguldījumus un ir novietojams jebkur, kur ir skaists priežu mežs. Trešā ERASMUS diena Zviedrijā. Šodien viesojāmies pie zviedru valsts mežu apsaimniekotāja Sveaskog, kas saimnieko 14 procentos (pāri par 3 miljoniem hektāru) meža. Daļa no mežiem atrodas ziemeļos un neproduktīvos kalnu apvidos. Pagājušajā gadā uzņēmums strādāja ar ap 700 miljonu eiro lielu apgrozījumu un nodarbināja 840 darbiniekus. Valstij dividendēs pēdējos gados ir izmaksāti ap 80 miljoniem eiro ikgadus. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados uzņēmums tika daļēji privatizēts un ikviens varēja tā akcijas iegādāties biržā. Šāda situācija turpinājās dažus gadus, līdz Zviedrijas valsts ap 2000. gadu nolēma atpirkt visas privātās rokās nonākušās Sveaskog akcijas. Kopš tā laika Sveaskog ir 100% valsts uzņēmums. Ap 30% no mežizstrādes apjoma tiek veikti ar pašai Sveaskog piederošiem hārvesteriem un forvarderiem. Galvenokārt Komatsu, John Deere un Ponsse ražota tehnika. Pārējo mežizstrādes apjomu nodrošina privātie kontraktori. Mūsu apmeklētajā cirsmā izstrāde un pievešana tika veikta ar lielākajām tehnikas vienībām, kas tirgū pieejamas. Šādi strādājot koptā mežā, kur aug tikai priede un egle, ar nelielu pievešanas attālumu, komplekta cena ir 7 eiro/m3. Gatavoti zāģbaļķi, papīrmalka un egles finierkluči. Arī malka. Skuju koku zari tiks vēlāk no cirsmas izvesti šķeldošanai. Ar attēlā redzamo hārvesteru ir iespējams nozāģēt un sagarumot līdz pat 80 cm resnus kokus. Tehnika cirsmā pārvietojas tikai ar ķēdēm. Katra tehnikas vienība sver 22 tonnas. Uz forvardera var uzkraut vēl 20 tonnas kokmateriālu. Strēlē ierīkoti svari un ja tiek iekrauts vairāk, forvarders pats sāk braukt uz priekšu. Sveaskog pērk un pārdod īpašumus cenšoties tos pēc iespējas koncentrēt vienkopus. Viņi arī pērk un izstrādā cirsmas privātajā sektorā. Uzņēmums ir akcionārs virknē zāģētavu uzņēmumu, no kurām lielākais ir SETRA. Tajā Sveaskog pieder 50% akciju, bet 49,5% pieder meža īpašnieku kooperatīvam “Mellanskog”. SETRA gadā 8 zāģētavās saražo 1,7 miljonus kubikmetru zāģmateriālu un gadā apgroza 420 miljonus eiro. Ceturtā un piektā ERASMUS brauciena dienas Zviedrijā. Interesanti bija uzzināt, ka te meža mēslošana ir pilnīgi normāla lieta. Agrāk to galvenokārt veica no helikopteriem. Tas noveda pie tā, ka minerālmēsli nonāca ne tikai mežā, bet arī ūdenstecēs. Šodien, lai darbs būtu precīzāks, vairāk izmanto nelielus forvarderus, uz kuriem uzmontēti minerālmēslu izkliedētāji. Mēslošanu veic ar kompleksajiem minerālmēsliem (slāpeklis, fosfors, kālijs), kaut galveno uzsvaru liek uz slāpekli. Parasti mēslošanas deva ir no 150 līdz 600 kilogramiem uz hektāra un to veic 10 gadus pirms plānotās kailcirtes. Taču ir īpašnieki, kas mēslošanu veic arī starp pirmo un otro krājas kopšanas cirti. Brauc pa treilēšanas ceļiem. Viesojāmies Stora Enso kartona fabrikā Forsā, kur gatavo kartonu iepakojumiem. Ātrākā kartona mašīna šeit strādā ar 700 metru ātrumu minūtē. Kartona loksne sastāv no trim slāņiem. Vidējo (acij neredzamo, tāpēc nebalināto) slāni gatavo no egles kokmasas (CTMP). Abi ārējie slāņi tiek veidoti no balinātas celulozes, kurā 70% ir lapu koku (galvenokārt bērzs) celuloze un 30% skuju koku (priede) celuloze. Bērza celuloze ir par 45 eiro tonnā lētāka nekā skuju koku celuloze. Ražošanā kā bērza aizstājēju izmanto arī no Brazīlijas ievesto eikaliptu celulozi, kas ir par 5 eiro tonnā lētāka par bērzu. No kartona fabrikas devāmies uz Nassja kokaudzētavu, kuru burtiski pirms dažām dienām no iepriekšējiem īpašniekiem bija iegādājies koncerns Stora Enso. Te gadā izaudzē 17 miljonus stādu, no kuriem divas trešdaļas ir egles ietvarstādi un viena trešdaļa priedes ietvarstādi. Kailsakņus neaudzē. Neaudzē arī lapu koku (tai skaitā bērza) stādus. Bērzu stādus vispār Zviedrijā praktiski neaudzējot. Stādus, tā kā aizzēlums cirsmās nav liels, pārdod kā viengadīgus vai pusotrgadīgus. Egles sēklas stādu audzēšanai ieved arī no Baltkrievijas. Interesanta bija tehnoloģija, kad, lai efektīvāk izmantotu siltumnīcu platības, sēklas tiek sētas miniatūros 24×24 ligzdu ietvaru blokos. Pēc uzdīgšanas mazie stādiņi tiek pārstādīti lielākos ietvaru blokos, kur tie aug jau līdz pārdošanai. Pārstādīšana notiek mehanizēti, kaut pēc mašīnas četras darbinieces ar rokām pielabo stādīšanas rezultātu. Siltumnīcas ir noklātas nevis ar plēvi, bet ar polikarbonātu. Pret smecernieku bojājumiem stādi migloti netiek. Ķīmiju te pilnībā aizstāj apstrāde ar līmi un smiltīm. Zviedrijā nav tā kā Latvijā, ka noteiktas izcelsmes stādus drīkst stādīt tikai noteiktā teritorijā. Kas nereti noved pie tā, ka upes vai šosejas vienā pusē konkrētos stādus stādīt drīkst, bet otrā pusē nedrīkst. Un, nedod Dievs kaut ko sajaukt. Te katrai izcelsmei ir ieteicamā audzēšanas teritorija, taču neviens īpašnieks netiek sodīts par to, ka stādus iestādījis ārpus tās. Kādus stādus stādīt ir īpašnieka brīva izvēle. Piektajā dienā tikāmies ar Zviedrijas mežzinātnes institūta Skogforsk pētniekiem. Mācījāmies novērtēt meža nogabalu ekoloģisko vērtību izmantojot zviedru izstrādātās novērtēšanas anketas. Zviedrijā saimnieciskā darbība ir ierobežota 7 procentos meža platību. Galvenokārt šīs platības atrodas valsts mežos, bieži kalnos vai grūti pieejamās vietās. Tur, kur tās izvietotas privātajos mežos, ierobežojumi ir laikā terminēti un līgumiski, un īpašnieki saņem kompensācijas, parasti 125 procentu apmērā no nogabalā esošās koksnes vērtības. Zviedri bija ļoti izbrīnīti par to, ka Eiropas datu aizsardzības regula var pie mums tikt no valsts un pašvaldību iestāžu puses izmantota, lai nedodu meža īpašniekiem pieguļošo īpašumu (kaimiņu) īpašnieku kontaktinformāciju gadījumos, kad nepieciešams veikt kokmateriālu vai tehnikas transportēšanu pāri kaimiņa īpašumam. Šādi gadījumi pie viņiem nav dzirdēti un kontaktinformācija šādos pamatotos gadījumos ir viegli pieejama.
